Vai tu skaties?
Ko redzi, patiess?
Draugs vai aktieris?
Neviens man vairs neteiks, kas es esmu,
Tomēr masas prasa, lai pasakas rakstu.
To nākas nest tā kā vagara nastu.
Tas ir tas, kas man dur asi kā īlens,
Eju tālāk, ēna prasa man zīmes,
Eju lēnām un pēc skata tāds dīvains,
It kā mani saprot, bet dvēselē klīst...
Bailes par visu to laiku, kas pazūd,
Tāpēc prom raidu risku, lai satrūd
"kaut kad - varbūt!"
Laikā, kad tas būs beidzies, es spēšu sev laimi liet!
Asinu zobus, kliedzu!
Mani sadzird paziņas roku sniedz!
Un visam par spīti beigās atkal attopos viens!
Varbūt, kad maskas kritīs,
Būs kāds, ar ko šo ceļu iet!
Cerība ienāk!
Veltīgi palikt pie tā, kas spiež sānu
Tā vietā, lai vieglāk, es turpinu ceļu miegā.
Lai kā tiem roku sniedzu, tie manai ādu novelk nost.
Uz ko tu skaties?
Vai tas, ko redzi, patiess?
Pretī stāv draugs vai aktieris?
Kam tu patiesība klanies?
Kam tu klanies?
Dienas bēg no garām naktīm,
Jo sēdēt mierā apnīk.
Ļaudis apkārt liekas akli,
Un šī tēma iet uz apli.
Dienas bēg no garam naktīm,
Jo sēdēt mierā apnīk!
Ļaudis apkārt liekas akli,
Un šī tēma iet uz apli!
Pie patiesības pietur fakti.
Nobur pati tā taisnība.
Saki, ko paveikt, ja paveiktais
Paliek pagraba kaktā
Un kavē kā pelēko skati!
Par daudz domu, ko varētu man sacīt kāds,
Jo visbiežāk atceras tikai pirmsnāves vārdus!
Atkāpjoties tilti brūk,
Gadi paiet, bilde trūkst,
Liekot kadrus kopā, atkal zemē mani vilka kļūdas.
Sienā, kurā dūri dzelšu, lai paliek visa naida pils.
Var runāt, cik var lauzties,
Bet vai tu vispār klausies?
Un nu jau esmu tavā kompī gluži tā kā trojāns
Un ņemu tavu dāmu priekšā kā tie džeki kojās,
Māniet sevi un ticiet visam, kas bez morāles,
Tāpat sev vienmēr palieku lojāls!
Lai kā tiem roku sniedzu (Uz ko tu skaties?),
Tie manai ādu novelk nost.
Brīdis pielikt punktu (Pretī stāv draugs vai aktieris?),
Lai celtos mēs brīvi no tā.
Uz ko tu skaties? Uz ko tu skaties?
Pretī draugs vai aktieris?
Vai tas, ko redzi, patiess?
Kam tu klanies, kam tu klanies?
Kam tu patiesība klanies?
