Un tai ielā, kur es mītu gadus šos,
Pie kāda skatloga no lietus paslēpos.
Divām acīm slapjos matos uzdūros.
Kā tas nāk ka es tik ātri aizraujos...
Tu esi skaista!
Un tik jocīgi tas skan,
Kad tu dusmo mācot pieklājību man.
Ilgi abi klīdām parku celiņos.
Tu par mani smējies vārdos jocīgos.
Es par tevi smējos vārdos jocīgos.
Es tev divreiz mīlestībā atzinos.
Tu esi skaista!
Un tik nopietni tas skan,
Kad tu smejies savus smieklus ausī man.
Piedz:
Kādreiz mēs ar tevi brauksm zaļumos,
Izdauzīsimies tais pilīs, mākoņos.
Viens otru atkal sauksim vārdos jocīgos.
Es visu dienu, ar tevi zālē vāļāšos.
Tu esi skaista visos niekos, sīkumos...
Pirmo reizi mums par godu zvani skan,
Tu kā smejoties to vārdu čuksti man (JĀ).
Saule gredzenos tos tavus smieklus vij.
Abas mammas raudot tētiem virsū slīd.
Tu esi skaista...
Un es ar tevi lepojos...
Un jau atkal tavās acīs aizmaldos.
Piedz.
Kādreiz
mēs ar tevi brauksim zaļumos,
Izdauzīsimies tais pilīs, mākoņos.
Tu atkal mani sauksi vārdos jocīgos.
Es visu dienu, tik uz tevi skatīšos.
Tu esi skaista visos niekos sīkumos.
Ja tu kādudien no darba atpūstos,
Atstātu mēs abus bērnus kaimiņos.
Varbūt viņi vienu dienu paciestos.
Un tad divi vien...
Mēs brauktu zaļumos.
Es visu dienu, tik tev acīs skatītos.
Tu esi skaista visos niekos, sīkumos.
Piedz. 2x
